Ogresgrīvas pusmuižas vēsture

ogresgriva

Foto: Ogresgrīvas pusmuižas centra ēkas. Ap 1913.gadu. /Ogres Vēstures un mākslas muzeja raksti/


Ikšķiles muižas Ogresgrīvas pusmuižas centru veidoja agrākās zirgu pasta stacijas ēku ansamblis, ko 19.gadsimta beigās papildināja ar jaunām būvēm.

Pēc pasta ceļa Rīga – Krustpils – Daugavpils slēgšanas 1861.gadā, Vidzemes bruņniecības izveidotajā zirgu pasta stacijā saimniekoja nomnieki. Zeme uz kuras savulaik uzcēla nepieciešamās būves, bija Rīgas īpašums; lai abus īpašumus apvienotu, pilsētas valde 19.gadsimta 60.gadu beigās ēkas atpirka. Saimniecību pārvaldīja Ikšķiles muiža un izvietoja tur vietējo mežniecību. Kādreizējās pasta stacijas ēkas pielāgoja jaunām funkcijām: agrākajā pasta stacijas dzīvojamajā mājā izvietoja mežniecības administrāciju, dažas vairāk bojātās celtnes nojauca, pārējās remontēja un pārbūvēja.

Ogresgrīvas pusmuiža pirmajā desmitgadē

Praksē izrādījās, ka izvēlētais izmantošanas veids nav ekonomisks: saimniecības nelielā zemju platība neatbilda ēku vērtībai. Kā lasāms Rīgas pilsētas muižu pārvaldes pilsētas valdei adresētajā ziņojumā “būves lietderīgi izmantojot, varētu apsaimniekot 500 līdz 600 pūrvietu zemes, bet mežniecībai šo pilnīgi nevajadzīgo un neizmantoto ēku uzturēšana kārtībā un remonts ir kļuvis par lielu slogu”. Tādēļ 1886. gada aprīlī, veicot Ikšķiles muižas zemju pārvērtēšanu, nolēma pievienot pasta stacijas zemēm trīs kaimiņos esošās muižas kvotes saimniecības – “Rutki”, “Slankaiņu Dāvis”, “Slankaiņu Jānis” – un teritorijā izveidot nomājamu lauksaimnieciska rakstura pusmuižu, bet mežniecības vajadzībām nodot zemes gabalu dzelzceļa otrajā pusē un uzcelt tur jaunu ēku. Par ļoti izdevīgu faktoru uzskatīja Ogres dzelzceļa stacijas tuvumu.

1895.gada rudenī, kad pusmuižas izveides formalitātes bija nokārtotas, Rīgas pilsētas muižu pārvalde izsludināja konkursu Ogresgrīvas nomnieka vakancei. Pieteicās divas kandidatūras – Martins Tormans, kurš jau 23 gadus no barona fon Rozena (Rosen) nomāja Lielstraupes muižai piederošo Šņoresmuižu un Rembates Vinkelmaņu pusmuižas nomnieks Reinholds Mitelhofs, viņš iesniegumam bija pievienojis vairākas pozitīvas atsauksmes: 23 gadu ilgu (1855-1878) uzticīgu un apzinīgu kalpošanu pārvaldnieka amatā un vēlāk muižas un pusmuižas nomnieka statusā apliecināja Savienas muižas īpašnieks Peters Karls fon Helmersens (Helmersen) un draudzes mācītājs Kārlis Avots un Rihards Fogels (Vogel). Rīgas pilsētas valdei Reinholda Mitelhofa kandidatūra likās piemērotāka, un 28. decembrī ar viņu noslēdza nomas līgumu uz 18 gadiem (no 1896.gada 1.janvāra līdz 1914.gada 23.aprīlim).

Pirmajos trijos gados nomniekam par saviem līdzekļiem vajadzēja rūpīgi salabot bijušās pasta stacijas kalpu ērberģi (uzlikt jaunus jumta kārniņus, ar jaunām nomainīt bojātās spāres un sijas, izlabot logu rāmjus un durvis un veikt citus nepieciešamos remontus), uzcelt jaunu klēti – kaļķakmens mūra celtni ar skaidu jumtu – un jaunu lopu stalli, laukakmens mūra ēku ar skaidu jumtu.

Iecerētā realizāciju pārtrauca Reinholda Mitelhofa nāve 1896.gada 4.jūnijā. Nomas līgumu pārņēma viņa mantiniece un sieva Cecīlija Mitelhofa, par padomdevēju un palīgu viņa izvēlējās znotu Hermani Cēberu (Zeber), kurš vadīja būvdarbus un dažkārt zīmēja pat nepieciešamās celtņu projektu skices.

1898.gada martā Hermans Cēbers pievienoja paša izstrādātu skici un lūdza Rīgas pilsētas muižas pārvaldi kalpu dzīvokļiem vecās ēkas vietā celt jaunu būvi. Vasaras beigās darbi bija jau pabeigti. Ar šindeļu jumtu klātā mūra ēka sastāvēja no divām arhitektoniski un funkcionāli atšķirīgām daļām: vienā galā izvietojās vienstāvu saimniecības ēkas – zirgu stallis ar šķūni, bet galveno daļu aizņēma dzīvojamā  māja ar jumta daļā izbūvētu otro stāvu un piebūve ar priekšnamu.

1899.gada septembrī pabeidza jaunās klēts būvi, tā bija 18m gara un 3m augsta šindeļu jumta klāta mūra ēka ar pagrabu un izbūvētu jumta stāvu, bet 1903.gadā uzcēla šķūni graudu glabāšanai.

Pansijas māja

1910.gada maijā Ogresgrīvas pusmuižas centrā izcēlās ugunsgrēks, kurā nodega galvenā dzīvojamā māja un klēts. Tā kā ēkas bija apdrošinātas Sanktpēterburgas apdrošināšanas biedrības Rīgas filiālē, nomniekam pienācās kompensācija. Taču, lai to saņemtu, nodegušo vietā vajadzēja uzbūvēt jaunas, izmēru un funkciju ziņā iepriekšējām līdzvērtīgas celtnes.

Izvērtējot saimniecības vajadzības, nomniece Cecīlija Mitelhofa tomēr vēlējās ieviest pārmaiņas: nodegušās klēts drupas nojaukt un tās vietā uzmūrēt ledupagrabu, bet jauno dzīvojamo namu būtiski paplašināt un vienstāvu būves (ar izbūvētu jumta stāvu) vietā celt divstāvu mūra ēku ar mansardu, kurā plānoja izveidot viesnīcu (pansiju). Iecerētie celtniecības apjomi pārsniedza apdrošināšanas sabiedrības izmaksāto summu, nomniecei vajadzēja ieguldīt arī savus personīgos līdzekļus. lai veikums finansiāli atmaksātos, Cecīlija Mitelhofa lūdza Rīgas pilsētas muižu pārvaldi par desmit gadiem pagarināt viņas nomas līgumu. 1910.gada jūnija sēdes lēmums bija pozitīvs: nomas līgumu pagarināja līdz 1924.gadam.

Būves projektu izstrādāt uzticēja arhitektam Edgaram Voldemāram Frīzendorfam (Friesendorff). Jaunajai ēkai daļēji izmantoja iepriekšējās celtnes ārsienu mūrus un pamatus, saglabāja arī vairākus pirmā un jumta stāva šķērssienas.

1911.gada jūnijā Cecilija Mitelhofa ziņoja Rīgas pilsētas muižu pārvaldei, ka ledus pagraba un dzīvojamās mājas celtniecība Ogresgrīvas pusmuižā pabeigta. Tā kā darbi izmaksājuši vairāk par plānoto, viņa lūdza vēl par diviem gadiem pagarināt nomas līgumu, kam īpašnieks arī piekrita.

Pirmais pasaules karš un tā postījumi

Cecīlija Mitelhofa kara postu nepiedzīvoja; viņa nomira 1914.gada 28.jūlijā. Palika trīs mantinieki: znots Hermans Jūlijs Cēbers un divi dēli – Gothilfs Reinholds Hermans Mitelhofs, dzimis 1890.gadā, un Reinholds Gotlībs Luijs, dzimis 1892.gadā. Pēc savstarpējas vienošanās 1914.gada 15.oktobrī Rīgai piederošās Sprēstiņu muižas nomas tiesības ieguva Hermans Jūlijs Cēbers, bet Ogresgrīvas pusmuižā sāka saimniekot Reinholds Gotlībs Luijs Mitelhofs.

Pirmā pasaules kara laika militārās norises Ogres apkārtni skāra ļoti tieši. 1915.gada vasaras nogalē vācu armija sasniedza Daugavas pretējo krastu un nostiprinājās. Iedzīvotājiem mājas vajadzēja atstāt, viņi drīkstēja apmesties uz dzīvi ne tuvāk kā trīs verstu attālumā no Daugavas. Brāļu Mitelhofu kara gadu uzturēšanās vietu nav izdevies noskaidrot, ber Hermans Jūlijs Cēbers, kurš sievasbrāļa uzdevumā pārraudzīja saimniecību, kara gados dzīvoja Turkalnes muižā un kādu laiku arī Rīgā. 1915.gada 3.novembrī pirmais postījumu vilnis bija nedaudz pieplacis, jo saimniecībā pēc Hermana Jūlija Cēbera lūguma ieradās Rīgas apriņķa I iecirkņa uradņiks un liecinieku klātbūtnē novērtēja daudzo bēgļu un militārpersonu radītos zaudējumus. Lai iegūtu kurināmo, ēkām izlauzti grīdas dēļi, sijas un citas koka daļas, nozāģēti pat tuvējie augļu koki. Noplicinātos laukus un dārzus, kopējo saimniecības zaudējumu vērtība (neskaitot ēkas) laikā no 1915.gada līdz 1917.gadam sasniedza 26364,96 rbļ.

Militāro operāciju laikā, galvenokārt 1917.gada rudenī, cieta arī ēkas. Pansijas mājai šāviņš vienā stūrī izrāva robu, bet lielākos bojājumus nodarīja krievu armijas karavīri – izlauza krāsnis, galvenās kāpnes, logu rāmjus ar aplodām, durvis un grīdas u.c. Strādnieku dzīvojamajai mājai (ērberģim) šāviņš norāva jumtu un izpostīja jumta stāva dzīvojamās telpas. Līdzīgi kā lielajai mājai, arī te visas koka daļas bija izlauztas. Ļoti cietušas arī saimniecības ēkas – klētij atlikušas vien mūra sienas un caurumots jumts, bet labības šķūnim saglabājušās tikai mūra sienas. Arī pārējām celtnēm sienas bija šāviņu bojātas un iekštelpas izdemolētas.

Šodien no kādreizējās pusmuižas ēku ansambļa saglabājusies ir gandrīz līdz nepazīšanai pārbūvētā pansija, vēlākā bērnu sanatorijas ēka Rīgas ielā 14 un divas saimniecības ēkas blakus gruntsgabalā – Rīgas ielā 14a – kādreizējā pusmuižas lopu kūts un paralēli šosejai novietotais agrākais muižas zirgu stallis.

/P.Pētersone, teksta fragments no Ogres Vēstures un mākslas muzeja raksti, Ogresgrīvas pusmuiža/